Iespēju logā

Pauls Raudseps, žurnāls "Ir", 25.01.2011

Tomass Hendriks Ilvess

Tomass Hendriks Ilvess:

• Dzimis 1953.gadā Stokholmā
• Drīz pēc tam vecāki pārceļas uz ASV
• 1976.gadā iegūst bakalaura grādu psiholoģijā Kolumbijas Universitātē, bet 1978.gadā maģistra grādu psiholoģijā Pensilvānijas Universitātē
• 1984-1993 Strādā radio Brīvā Eiropa, vispirms kā analītiķis un pētnieks, pēc tam kā Igaunijas redakcijas vadītājs
• 1993-1996 Igaunijas vēstnieks ASV
• 1996-1998 un 1999-2002 Igaunijas ārlietu ministrs
• 2002-2004 Igaunijas parlamenta loceklis
• 2004-2006 Eiropas parlamenta deputāts
• Kopš 2006.gada Igaunijas prezidents
• Precējis, sieva Evelina Ilvesa, bērni
• Lūkass Kristjans (dz.1987), Jūlija (dz.1992), Kadri Keiju (dz.2003)

Kopš 1.janvāra Igaunija pievienojusies vēl vienam ekskluzīvam klubam - eirozonai, taču Igaunijas prezidents Tomass Ilvess jau izvirza nākamo uzdevumu: panākt, lai Igaunijā un Latvijā varētu ar ES palīdzību piekļūt pie iTunes.

Igaunijas prezidenta birojs atrodas netālu no pilsētas centra Kadriorgas pils kompleksā, kuru Krievijas cars Pēteris I savulaik cēla savai sievai, alūksnietei Katrīnai ("Kadriorg" igauniski nozīmē "Katrīnas ieleja"). Pats prezidents Ilvess, sagaidot žurnālistu un fotogrāfu no Latvijas, uzsver, cik svarīgi viņam ir uzturēt ciešas attiecības ar savas valsts dienvidu kaimiņu, un tie, acīmredzot, nav tukši vārdi, jo ļoti aizņemtajā gada pēdējā nedēļā, kura beigsies ar jaunas valūtas ieviešanu, viņš intervijai atvēl vairāk nekā pusotras stundas.

Taču prezidents nav ne pompozs, ne sentimentāls. Viņš daudz ērtāk jūtas savā mērenajā, modernajā kabinetā ar lielu Macintosh datoru uz galda nekā plašajās pils priekštelpās, kuras izkārtotas precīzi kā pirmskara prezidenta Petsa laikā. Un, kamēr daudzi gan Eiropā, gan pasaulē raizējas par eiro nākotni, prezidents Ilvess šķiet pilnīgi mierīgs, runājot par savas valsts nākotni.

Eiro ieviešana apliecina Igaunijas panākumus konkurētspējīgas tirgus ekonomikas celšanā. Kas ir galvenie iemesli, kāpēc Igaunija varēja šo mērķi sasniegt?

Kad latviešu žurnālisti šo jautājumu uzdod, viņi patiesībā grib zināt - kādas ir atšķirības starp Igauniju un Latviju.

Viena būtiska atšķirība ir tas, ka labajos gados Latvija un Lietuva iztērēja papildu naudu, kura ienāca budžetā. Arī Igaunijā bija ievērojams politiskais spiediens iztērēt šīs stabilizācijas rezerves, bet tam turējās pretī. Acīmredzot mūsu domāšana bija zemnieciskāka - nedrīkst iztērēt ietaupījumus. Tas nozīmēja, ka mūsu situācija krīzes sākumā bija drošāka, jo zinājām, ka krīzē varam rezerves izmantot. Tas arī stiprināja gan mūsu pašpārliecību, gan pārliecību ārpus Igaunijas, ka varēsim krīzi pārvarēt. Protams, šī naudas taupīšana arī nozīmēja, ka mēs daudz ko nevarējām attīstīt. Tā bija smaga politiska izvēle. Daudzi savulaik teica - nāk vēlēšanas, tā nauda ir jāiztērē.

Otra atšķirība - Igaunija jau agri sāka būtiski samazināt izdevumus. Jo agrāk sāk griezt budžeta izdevumus, jo tas ir vieglāk; jo vēlāk to dara, jo grūtāk. Mēs sākām jau 2008.gada decembrī, agrāk nekā jebkurš cits. Lielbritānija sāka samazināt izdevumus tikai pirms trim mēnešiem. Tas nozīmēja, ka mēs izvairījāmies no tāda budžeta deficīta, kas nomāc daudzas citas valstis.

Trešā atšķirība - neraugoties uz to, cik lielā mērā visās trijās Baltijas valstīs cilvēki neieredz zviedru bankas, par nelaimi, sanāca tā, ka Latvijā vietējā banka valstij radīja nepieciešamību atbalstīt finanšu sektoru. Savukārt no Zviedrijas valdības bija reāls spiediens, lai zviedru bankas "saglabātu mieru" attiecībā uz Baltijas valstu tautsaimniecībām.

Es ne vienmēr esmu bijis priecīgs par to, ko zviedru bankas ir sacījušas vai darījušas. Taču Swedbank, kura pirms krīzes no kopējiem ieguldījumiem tikai 10% bija izvietojusi Baltijas valstīs, tajā laikā 25% peļņas nāca no Baltijas valstīm. Tad, kad ekonomika piedzīvoja strauju lejupslīdi, zviedru baņķieri nevis izvērtēja paši savu rīcību, bet sāka teikt, ka vainīgi ir "tie baltieši". Tas, manuprāt, nebija sevišķi atbildīgi. Sevišķi zviedru presē tika veidots priekšstats, ka bezatbildīgie baltieši rada problēmas viņu bankām. Taču tie paši baltieši radīja milzīgu peļņu šīm bankām.

Tātad atšķirības starp Igauniju un Latviju - rezerves, ātrāka budžeta apcirpšana un, dīvainā kārtā, fakts, ka mums nebija pašmāju bankas, kuras valdībai būtu jāatbalsta. 
 
Ko Igaunijai dos pievienošanās eirozonai?

Sāksim ar to, ka Rietumu mediji nesaprot līgumu, kuru mēs visi parakstījām, iestājoties Eiropas Savienībā. Nav izvēles. Neviena valsts, kura iestājās ES pēc 2004.gada, nevar izvairīties no eiro ieviešanas. Ja valsts izpilda noteikumus, tā iestājas eirozonā. Svarīgākais, ko dod šī pievienošanās, ir tas, ka mums nekad vairs nebūs jāpārcieš bažas par devalvāciju, kuras atkārtojas tikpat bieži kā gripas epidēmijas. Tas nav mazsvarīgi.

Ir virkne ekonomistu, to skaitā [Nobela prēmijas laureāts] Pols Krugmans, kuri ir ieteikuši  devalvēt mūsu valūtas. Bet kāds tam būtu rezultāts? Visaktīvākie, atbildīgākie cilvēki ir uzticējušies savai valstij un tās valūtas politikai un ņēmuši eiro denominētus hipotekāros kredītus. Devalvācija iedzītu bankrotā to sabiedrības daļu, kurai ir vislielākā ticība valstij un kura ir ekonomiski visaktīvākā. Mēs nevaram to atļauties.

Man šķiet, ka devalvācija būtu psiholoģiski ļoti bīstama. Atcerēsimies, ka Starptautiskais Valūtas fonds izdarīja lielu spiedienu, lai Latvija devalvētu latu, un, ja tas būtu noticis, spiediens vienā mirklī būtu pārmeties uz mums. Mums tobrīd radās problēma, ka investori sāka izņemt naudu no Igaunijas vai atturējās te ieguldīt, jo baidījās no devalvācijas. Tagad mēs atbrīvojamies arī no šāda riska - eiro stiprina investoru uzticību.

Argumenti par labu devalvācijai nav attiecināmi uz mūsu valstīm. Mēs esam mazas, atvērtas valstis, kuras ir atkarīgas no eksporta. Ko mums dotu devalvācija? Domājams, mēs varētu pārdot savas preces lētāk, bet problēma ir tā, ka mēs visas izejvielas, izņemot koksni, iepērkam no ārvalstīm. Tātad, ja mēs devalvētu savu valūtu, visu izejvielu cena pieaugtu, tāpēc vienīgais ietaupījums būtu uz darbaspēka izmaksu rēķina. Pieņemsim, ka darbaspēka izmaksas veido 10% no preču vērtības un jūs devalvējat par 20%. Tad ārzemēs pārdodamās preces cenas samazinātos par 2%, kas nedod lielu konkurences priekšrocību, bet 20% devalvācija nozīmē, ka visiem būs jāmaksā 20% vairāk par saviem kredītiem. Tāpēc Igaunijas un Latvijas gadījumā devalvācijai nav tāda pati ekonomiskā jēgā, kāda tai ir lielās valstīs.

Vai šis ir īstais brīdis iestāties eirozonā?

Var jau teikt, ka nezinām, kāda būs eiro nākotne, bet to pašu var teikt arī par kronu. Kad Igaunija un Latvija būs iestājušās eirozonā, un pieņemu, ka tiks turpināta pašreizējā fiskāli atbildīgā politika, tad būs vēl divas eirozonas valstis, kuras ir tikpat fiskāli atbildīgas kā Somija, Nīderlande un, protams, Vācija.

Nevaru pateikt, kā viss attīstīsies, tomēr man šķiet, ka tām eirozonas valstīm, kuras ir īstenojušas fiskāli atbildīgu politiku un kuru bankas ir relatīvi labā stāvoklī, ir pietiekami spēcīga kopēja griba, un eiro tiks saglabāts. Nedomāju, ka eirozona var sadalīties 17 nacionālās valūtās. Ir grūti paredzēt, kādi risinājumi tiks atrasti, tomēr, pat ja notiek sliktākais scenārijs un kāda valsts nolemj izstāties, ir apziņa, ka pati eirozona ir pārāk svarīga, lai no tās atteiktos kādu īstermiņa nacionālo interešu dēļ. 
 
Latvija ir izvirzījusi mērķi pievienoties eirozonai 2014.gadā. Vai jums nav bažas, ka krīzes dēļ iestāšanās kritēriji varētu tikt padarīti grūtāk izpildāmi? Ir baumas, ka bija pretestība arī pret Igaunijas uzņemšanu, kaut arī tā pārliecinoši izpildīja visus priekšnoteikumus.

Bija tāda pretestība. Cik lielā mērā tas bija saistīts ar nevēlēšanos uzņemt vēl vienu no "tām Austrumeiropas valstīm", ar aizspriedumiem, kuri nepārprotami pastāv? Es tos argumentus neatkārtošu. Mans arguments - mazām valstīm ir jāievēro spēles noteikumi. Mēs jau redzējām, ka ES Stabilitātes un izaugsmes paktu, [kurš nosaka sodus valstīm, kuras neievēro noteiktos budžeta deficīta ierobežojumus], neattiecināja uz Franciju un Vāciju, taču mums ir stingri jāpastāv uz noteikumu ievērošanu, jo noteikumi ir viss, kas mums ir. Lielās valstis var teikt, ka noteikumi uz tām neattiecas, taču [bijušais Francijas prezidents] Širaks un [bijušais Vācijas kanclers] Šrēders vairs nav pie teikšanas, un pašreizējās Vācijas un Francijas valdības labi saprot, kāpēc būtu jāievēro noteikumi. Mēs guvām virsroku ar argumentu, ka nedrīkst prasīt, lai eirozonā esošās valstis ievēro zināmus noteikumus, un pēc tam paziņot, ka valsts, kura tos ievēro, nevar iestāties eirozonā. Protams, politikā ne vienmēr visas nostājas savstarpēji saskan, tomēr ir zināmas robežas, kuras nevar pārkāpt. 
 
Pieņemsim, ka ES pārvarēs eirokrīzi. Kā tā attīstīsies tālāk? Vai kopējās valūtas krīze nozīmē, ka ES neizbēgami ir jāvirzās uz ciešāku fiskālu un politisku savienību?

Fiskālu - jā. Jo būs daudz stingrāk jāskatās, kā valstis veido savus budžetus un deficītus.
 
Vai tas nenozīmē, ka kāds varēs valstīm teikt: ja jūs gribat tērēt naudu par zināmām lietām, jums arī jāpaaugstina noteikti nodokļi. Tātad eirozonā jābūt arī kādai politiskajai kontrolei.

Jā, bet šādai kontrolei nav jābūt pārāk lielai. Ir jāsaprot, ka mēs kaut ko darām kopā un neviens nedrīkst kļūt pārāk bezatbildīgs. Dažas valdības iedzīvojās fiskālā krīzē, jo varēja saņemt lētus aizdevumus. Pateicoties citu valstu atbildīgajai politikai, tās varēja realizēt sliktu politiku. Man šķiet, ka nākotnē Vācija pastāvēs uz stingrāku fiskālo disciplīnu.

Par politisko integrāciju citās sfērās neesmu tik pārliecināts. Taču krīze vēl vairāk samazinās ES paplašināšanas iespējas. Jau 90.gados man bija aizdomas, ka mums nav neierobežots laiks iestāties ES. Tāpēc es par to runāju jau 1996.gadā, kad Igaunijā, tāpat kā pārējās Baltijas valstīs, bija sajūta, ka mums ir jātiek NATO un ES nav tik svarīga. Manuprāt, mēs nebūtu iekļuvuši NATO, ja pirms tam nebūtu nodrošinājuši iestāšanos ES, jo NATO valstis, kuras bija pret mūsu uzņemšanu, nevarēja atteikt ES valstij. 
 
Vai varētu rasties "divu ātrumu Eiropa", kurā rodas aizvien lielākas atšķirības starp eirozonā iekļautajām un ārpus eirozonas esošajām valstīm?

Patlaban tā neliekas. Tieši otrādi, daži, kas atrodas ārpus eirozonas, patlaban šķiet laimīgi, ka viņiem nav jāmaksā par tās saglābšanu. Taču tas varētu notikt pēc krīzes beigām. Valstis, kuras ir iemaksājušas naudu, un tās, kuras ir saņēmušas palīdzību, varbūt izjutīs lielāku vienotības sajūtu.

Taču patlaban, manuprāt, tā nevarētu notikt. Ideja par "divu ātrumu Eiropu" radās laikā, kad ES gaidīja paplašināšanos uz Austrumiem un daudzi Rietumos nezināja, ko tas īsti nozīmēs. Bet tagad, kā [Austrum¬eiropas ekonomikas eksperts] Anderss Oslunds rakstījis pētījumā par krīzi Tie pēdējie būs tie pirmie, mēs redzam, ka būtiski mainās domāšana par to, kas ir šie ātrumi, kuri ir lēnie un kuri ir tie ātrie. Izrādās, tas daudz vairāk ir atkarīgs no fiskālās atbildības nekā no "komunistiskās pagātnes" vai tamlīdzīgām lietām. Spriedze, kuru esam piedzīvojuši pēdējos 20 gadus, noturīgā attieksme, ka tie, lūk, ir austrumnieki, bet mēs esam Rietumi, izzūd. Tas notiek gan valstu uzvedības dēļ krīzes laikā, gan arī tāpēc, ka daudzi ir pamanījuši, ka lietas ir mainījušās. Vācijas lielo biznesmeņu organizācija Ost-Ausschuss (Austrumu komiteja), kas 20 gadus runāja, ka nav jāpievērš uzmanība Austrumeiropai un jārunā tikai ar Krieviju, beidzot ir apskatījusies statistiku un ieraudzījusi, ka Vācija vairāk eksportē uz Čehiju nekā uz Krieviju, ka Polija ir gandrīz tikpat liels eksporta tirgus kā ASV, un sākusi saprast, ka varbūt ir kaut kas jāpārdomā. Paiet laiks, kamēr vecie aizspriedumi izplēn, bet tie sāk izzust, it sevišķi tāpēc, ka cilvēki sāk rūpīgi ieskatīties skaitļos.
 
Kā iestāšanās eirozonā ietekmēs Igaunijas attiecības ar Latviju?

Es neuzskatu, ka tas varētu kaut ko mainīt. 
 
Ir priekšstats, ka radīsies aizvien lielākas atšķirības starp eirozonas valsti Igauniju, un Latviju un Lietuvu, kas nav eirozonā.

Tas noteikti neietekmēs Igaunijas domāšanu, man grūti teikt, kā citi uz to skatīsies.  No Igaunijas viedokļa mēs esam ļoti ieinteresēti, lai Latvija iestātos eirozonā.
 
Premjerministri Andruss Ansips un Valdis Dombrovskis ir sākuši iniciatīvu, lai stiprinātu Igaunijas un Latvijas sadarbību. Kādām būtu jābūt sadarbības prioritātēm?

Pirmā prioritāte ir infrastruktūra. Ceļi, dzelz¬ceļi. Kopējā problēma ir tā, ka mūsu infrastruktūra nav savienota ar lielāko daļu Eiropas. Tas attiecas arī uz Lietuvu un Poliju un prasa lielus naudas ieguldījumus. Jau 20 gadus mēs runājam par Baltijas valstu sadarbību, un, ja šai sadarbībai ir kāda lielāka nozīme nekā vienkārši vārdi, kurus lietojam preses relīzēs pēc amatpersonu tikšanās reizēm, tad tai ir jānozīmē, ka mēs visi ieguldīsim naudu un uzcelsim, teiksim, Via Baltica. Tā ir patiesa Baltijas valstu sadarbība. Tāpat ar dzelzceļa savienojumiem.

Man liekas, mums arī būtu jāsadarbojas vairākās ar ES saistītajās jomās - e-komercija, tirdzniecības liberalizācija. Kā jūs droši vien esat pamanījis, ar Latvijas vai Igaunijas kredītkarti nav iespējams nopirkt mūziku iTunes. Nav iespējams pasūtīt lietotas grāmatas no tirgotājiem, kuri saistīti ar Amazon. Mūsu kopējās interesēs ir panākt, lai šie jautājumi, kuri skar vienoto tirgu, tiktu atrisināti, un mums šajos jautājumos ir jāsadarbojas. Pirms dažām nedēļām es biju Briselē, un visnopietnākais uzdevums bija lobēt [EK priekšsēdētāja vietnieci digitālās programmas jautājumos] Nēli Krusu, lai viņa pievērstu lielāku uzmanību faktam, ka vienotais tirgus nefunkcionē mūsu pasaules daļā.

Par sadarbību aizsardzības jomā - aizgājušajā gadā bija vairākas lielas militārās mācības Latvijā un Igaunijā...

Kopā ar citiem. Mums ir nepieciešams lielāks Latvijas ieguldījums savos militārajos spēkos nekā tikai viens procents no iekšzemes kopprodukta. Man arī būtu jautājums - Latvija ir pārgājusi uz profesionālo armiju, bet cik lielā mērā tā spēj nodrošināt teritoriālo aizsardzību? Jo karavīru skaits, lai arī profesionāls, tomēr ir diezgan mazs.

Ir arī zemessardze...

Mums arī tāda ir, tomēr ir liela atšķirība starp zemessardzi un mācītu rezerves karaspēku. Mans dēls tikko beidza dienestu armijā. Starp citu, viņam dienesta laikā arī bija iespēja apmeklēt Latviju, jo vienība, kuru viņš komandēja, bija labākā pretgaisa aizsardzības vienība mācību laikā. Tāpēc kā balvu viņi saņēma iespēju arī izšaut kādu raķeti pa īstam. Igaunijā nav poligona, kur to var darīt, tāpēc viņi devās uz Latviju. Tur viena nīderlandiešu lidmašīna vilka otru, un viņi varēja uz to šaut. Tā bija baigā lieta, jo savu dienesta laiku viņi pavadīja lielā tukšā telpā, kur aprīkojums ir tāds pats, taču šaušana notiek virtuālā vidē. Un tad nu bija iespēja to darīt pa īstam!

Jūsu dēlam dienests bija vērtīga pieredze?

Viņam ļoti patika. Dēls 2009.gadā beidza Stenforda universitāti, un katru gadu man stāstīja, ka ies dienēt armijā. Es teicu: jā, jā, tad jau redzēsim. Viņš būtu varējis nedienēt, jo dienests ir obligāts tikai tiem, kuri Igaunijā faktiski dzīvo. Viņam bija ļoti rūpīgi jāplāno savi braucieni uz šejieni, lai varētu nokārtot visas medicīniskās pārbaudes.

Tātad visiem ir jāpilda obligātais dienests? Studentiem nav iespējas nedienēt?

Viņi var atlikt dienestu. Daudzi gan izvairās, bet manam dēlam tā bija ļoti vērtīga pieredze. Kā viņam tas patika, bija redzams, kad pirms mēneša Lūkass saņēma pavēsti ierasties uz rezervistu mācībām. Viņš bija sajūsmā: "Lieliski, nevaru sagaidīt!" Turklāt tas būs ziemā. Pagājušajā gadā, kad dēls bija dienestā, arī bija šāds laiks, un viņi nedēļu pavadīja mežā. Sākotnēji Lūkass nedaudz sūdzējās: "Nevaru noticēt, ka ir 20 grādu sals," bet tagad viņš nepacietīgi gaida iespēju atkal doties mežā. Un tā nav izlikšanās.

Latvijas prezidents Zatlers nesen viesojās Krievijā.

Viņš man piezvanīja pēc tam, pastāstīja, kas tur noticis. Mums bija laba saruna.

Vai jums ir kāds komentārs par to, ka Latvijas prezidents ir bijis uzaicināts uz Krieviju, ticies ar prezidentu Medvedevu un premjerministru Putinu, bet Igaunija šādu ielūgumu nav saņēmusi?

Gan prezidents Zatlers, gan es bijām Maskavā uz 9.maija svinībām, tur mums bija jauka, sirsnīga saruna ar prezidentu Medvedevu. Kad Tallinā ieradās jaunais Krievijas vēstnieks, no viņa teiktā bija skaidrs, ka nekas nenotiks pirms [martā gaidāmajām Igaunijas] parlamenta vēlēšanām. Pēc tam viņi pievērsīsies šim jautājumam, kas ir loģiski, jo nekad nevar zināt, kas var notikt vēlēšanās.

No pagājušā gada notikumiem un attiecību attīstības ar Poliju un Latviju ir gluži skaidrs, ka Krievijā tiek pārvērtētas attiecības ar Eiropu, ka tur rodas jauna izpratne. [Vācijas kanclerei] Angelai Merkelei ir bijusi svarīga loma, veicinot izpratni, ka Eiropas Savienība ir Eiropas Savienība, ka divpusējas attiecības ir laba lieta, bet, ja ir runa par ES politiku, ir jārunā ar savienību kopumā, un Francijas un Vācijas "motors" nekur neaizbrauks, ja pārējā mašīna nebrauc līdzi. Agrāk lasījām [krievu ārpolitikas komentētāju] Sergeja Markova un Sergeja Karaganova rakstus, kuros viņi apgalvoja, ka no ES nav nekādas jēgas, ir jāpievērš uzmanība tikai divpusējām attiecībām ar svarīgajām valstīm. Taču, ja grib kaut ko no ES kopējās politikas, piemēram, bezvīzu režīmu, to nevar panākt, ja ir labas attiecības tikai ar dažām valstīm. 
 
Neskatoties uz dažām pozitīvām pazīmēm, Krievija vēl aizvien ir neērts kaimiņš. Nesen The Wall Street Journal rakstīja par aizdomām, ka Krievija ir izvietojusi taktiskos kodolieročus mūsu reģionā. Vai jūs satrauc Krievijas militāro spēku izvietojums Baltijā?

Manuprāt, mūsu stāvoklis šodien ir drošāks, nekā jebkad tas ir bijis.

Mēs jūtamies drošāk, bet kā ir ar Gruziju? Tā vairs nav rietumvalstu dienas kārtībā, NATO ir atjaunojusi attiecības ar Krieviju tajā pašā līmenī, kādā tās bija pirms Krievijas iebrukuma Gruzijā. Ko var darīt, lai Gruzijas integrācija Rietumu struktūrās tomēr turpinātos?

Neviens nav sevi distancējis no Bukarestes deklarācijas, [kurā tika paziņots, ka Gruzija un Ukraina laika gaitā tiks uzņemtas NATO]. Taču, tāpat kā ar ES, NATO paplašināšana pašlaik ir daudz ilglaicīgāks process nekā pirms desmit gadiem. Es esmu pārliecināts, ka Gruzija ar laiku kļūs par NATO dalībvalsti. "Iespēju logs" nav aizvēries, tomēr atvērtā daļa kļūst aizvien šaurāka.

Mēs arī redzam, kā Minskā tiek vardarbīgi apspiesti protesti pret prezidenta vēlēšanu rezultātiem, Maskavā notiesā Hodorkovski. Kas Rietumiem būtu jādara, ja kaimiņvalstīs notiek tādas lietas?

Tās nedrīkst ignorēt. Ir jāieņem stingra nostāja. Mēs nevaram būt "vērtību kopiena" un šīs vērtības ignorēt, kad ir ērti tā darīt. ES ārlietu komisāre Ketrīna Eštone ir likusi saprast, ka ir grūti veidot stratēģisku partnerību ar valsti, kurā cilvēki tiek notiesāti šādā veidā.

Nesen kļuva zināms, ka Centra partijas līderis un Tallinas mērs Edgars Savisārs esot pieprasījis naudu no organizācijas, kas saistīta ar Kremli, un jūs teicāt, ka viņš tāpēc nedrīkstētu būt valdībā. Vai tas nozīmē, ka akceptējat Igaunijas Drošības policijas (KaPo) vērtējumu, ka Savisārs ir Krievijas ietekmes aģents?

To apgalvojumu prese ir pierakstījusi KaPo ziņojumam, kurā bija tikai piefiksēta Savisāra rīcība. Es uzticos Drošības policijai. Viņi labi strādā. [Par spiegošanu Krievijas labā notiesātais] Hermans Simms nav vienīgais cilvēks Eiropā, kurš nodarbojās ar visādām jokainām lietām, bet viņš ir vienīgais, kurš ir atmaskots.

Turklāt, man šķiet interesanti, ka trīs bijušie iekšlietu ministri no Centra partijas teic, ka Savisāra lieta ir nopietna. Ja kāds lūdz naudu no avota, kas saistīts ar citas valsts valdību, jebkurā valstī tam būtu nopietnas sekas.

Pavasarī KaPo publiskoja citu ziņojumu, kurā bija izteiktas bažas par Krievijas uzņēmumu vēlmi pirkt medijus Igaunijā. Cik, jūsuprāt, tas ir bīstami?

Tas atkarīgs no tā, kam medijs pieder un ar ko tas ir saistīts. Tas, ka ārvalstniekiem pieder mediji, vienmēr rada dažādus jautājumus, bet līdz šim Igaunijas mediji lielā mērā ir piederējuši ārzemniekiem, pārsvarā ar Skandināviju saistītiem īpašniekiem, un šajos gadījumos interese bijusi tikai par peļņu, nevis par redakcionālo politiku. Ja interese ir tikai par peļņu - nu, mēs esam atvērta, demokrātiska tautsaimniecība un valsts. Ja īpašnieki manipulē ar redakcionālo līniju, tas ir kaut kas cits.

Vai kaut ko var darīt, lai ierobežotu šos draudus?

Neko daudz, ja valsts ir atvērta un demokrātiska, bet ir jāapzinās, ja kaut kas tāds notiek. Un ir jābūt skaidri zināmam, kas ir īpašnieki.

Šie gadījumi ir saistīti ar Krievijas "mīksto varu" Baltijas valstīs. Vai tā pieaug?

Man liekas, ka liberālā, demokrātiskā Rietumu "mīkstā vara" manā valstī ir tik dziļi iesakņojusies, ka es šeit nesaskatu problēmas. Es nepārzinu situāciju citur.

Latvijā, kad runā par politisko sistēmu, nevar izvairīties no tā sauktajiem oligarhiem. Igaunijā nerunā par oligarhiem. Kāpēc, jūsuprāt, tas tā ir?

Jo mums tādu nav. Man bija teorija (tā gan ir apstrīdēta), ka tas ir tāpēc, ka mēs veicām lielo privatizāciju pēc [Austrumvācijas uzņēmumu privatizācijas aģentūras] Treuhand modeļa. Citās valstīs oligarhu rašanās bija saistīta ar vaučeru jeb privatizācijas sertifikātu izmantošanu lielo uzņēmumu privatizācijā. Mums bija vaučeri dzīvokļu privatizācijai, bet lielos uzņēmumus pārdevām tam, kurš piesolīja vislielāko naudas summu. Citās valstīs katrs saņēma vaučerus, ar kuriem varēja iegādāties akcijas lielos uzņēmumos, taču šo sertifikātu vērtība strauji samazinājās, un tad cilvēki, kuriem bija pieejama nauda, tos uzpirka un pēkšņi kļuva par uzņēmumu īpašniekiem. Tā radās oligarhi Krievijā. Nezinu, kā viņi radās Latvijā, bet tāda sistēma nebija iespējama Igaunijā, jo mēs izmantojām Treuhand modeli.

Martā Igaunijā būs parlamenta vēlēšanas, vasarā - prezidenta vēlēšanas. Kāda ir varbūtība, ka rudenī Igaunijai būs tas pats premjerministrs un prezidents, kuri ir tagad?

Ja spriežam pēc aptaujām, tā arī izskatās. Es nesen paziņoju - ja kāda partija mani izvirzīs, esmu gatavs atkal kandidēt uz prezidenta amatu. Pēc sabiedriskās domas aptaujām, tagad, dažus mēnešus pirms vēlēšanām, premjerministra Ansipa partijai ir ievērojami lielāks atbalsts nekā citām. Bet, kāda būs koalīcija, ir grūti paredzēt.

Nesen ASV Ziemassvētku eglīšu asociācija izplatīja preses relīzi, kurā teikts, ka pirmā Ziemassvētku eglīte tika iedegta Rīgā 1510.gadā. Vai tas pieliek punktu Igaunijas un Latvijas strīdam par Ziemassvētku eglītes izcelsmi?

Ziemassvētku eglīšu tradīcija ir sinkrētiska parādība, kura radusies, savienojot pagānu koku pielūgsmes tradīcijas ar ziemas saulgriežu tradīcijām un svētā Lūka Kristus dzimšanas stāstu. Kam bija pirmā Ziemassvētku eglīte? Grūti pateikt. Vai ir runa par pirmo reizi, kad par to kāds raksta? Vai tas ir svarīgi? Varbūt, bet varbūt arī ne. Ir pavisam skaidrs, ka igauņi un droši vien arī latvieši pielūdza kokus jau ilgi pirms kristietības ierašanās.