EMS pašreiz

Eiro ir vienota valūta, ko pašlaik lieto 17 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis, kopā veidodamas eiro zonu jeb Eiropas Ekonomikas un monetāro savienību.

Ekonomikas un monetārā savienība (EMS) ir augstākā ES dalībvalstu ekonomiskās integrācijas pakāpe. Tas vienlaikus ir arī galvenais instruments, lai sasniegtu ES ekonomiskās politikas pamatmērķus - stabilu izaugsmi un zemu inflāciju. 

EMS nozīmē:

• vienotu valūtu - eiro - visās EMS valstīs jeb eiro zonā;
• vienotu monetāro politiku visā eiro zonā, ko īsteno Eiropas Centrālā banka kopā ar eiro zonas valstu centrālajām bankām. Tās galvenais mērķis ir cenu stabilitāte;
• ekonomiskās un fiskālās politikas koordināciju starp dalībvalstīm.

Eiro zona pakāpeniski paplašinās - arvien jaunas ES valstis ievieš eiro. Lai pārietu uz eiro, ES dalībvalstīm, kuras vēl nav pievienojušās eiro zonai, ir jāizpilda vairāki vienotās valūtas ieviešanas nosacījumi jeb tā dēvētie Māstrihtas kritēriji.

Lēmumu par EMS izveidi 1991. gada decembrī Nīderlandes pilsētā Māstrihtā pieņēma Eiropadome, un to vēlāk iekļāva Līgumā par Eiropas Savienību (Māstrihtas līgums), kurā ir noteikti arī kritēriji, lai pievienotos EMS. Šie kritēriji ir:

1. Inflācijas līmenis nedrīkst vairāk kā par 1,5 procentu punktiem pārsniegt triju labāko ES dalībvalstu (ar zemāko inflāciju) vidējo rādītāju;
2. Budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP);
3. Valsts kopējais parāds nedrīkst pārsniegt 60% no valsts IKP;
4. Ilgtermiņa procentu likmes (parasti valdības 10 gadu obligāciju likmes), nedrīkst vairāk kā par 2 procentu punktiem pārsniegt triju inflācijas ziņā labāko dalībvalstu vidējo rādītāju;
5. Valstī jānodrošina valūtas kursa stabilitāte attiecībā pret eiro, iekļaujoties Valūtas kursa mehānismā II - divu gadu laikā pirms pievienošanās EMS nacionālās valūtas svārstības attiecībā pret eiro nedrīkst pārsniegt +/-15%.

Bezskaidras naudas veidā Eiropas vienoto valūtu ieviesa 1999. gada 1. janvārī. Un tikai pēc trim gadiem - 2002. gada 1. janvārī - eiro zonā apgrozībā laida eiro skaidro naudu (banknotes un monētas), tai pakāpeniski aizvietojot valstu nacionālās naudas vienības. Tagad ar eiro naudas vienībām bez ierobežojumiem var norēķināties jebkurā eiro zonas valstī.

Lai arī eiro ir salīdzinoši jauna valūta, tā ir stabili nostiprinājusies kā svarīga starptautiska valūta un jau kļuvusi par otro nozīmīgāko valūtu pasaulē, atpaliekot tikai no ASV dolāra.

Sākotnēji eiro banknotes un monētas 2002. gada 1. janvārī ieviesa 12 ES valstis:

• Austrija
• Beļģija
• Francija
• Grieķija
• Īrija
• Itālija
• Luksemburga
• Nīderlande
• Portugāle
• Somija
• Spānija
• Vācija

2007. gada 1. janvārī eiro zonai pievienojās

• Slovēnija

2008. gada 1. janvārī uz skaidras naudas norēķiniem eiro pārgāja:

• Kipra
• Malta

2009. gada 1. janvārī eiro zonai pievienojās

• Slovākija

2011. gada 1. janvārī eiro ieviesa

• Igaunijā

Pagaidām no 27 ES dalībvalstīm eiro nav ieviests arī trijās tā dēvētajās vecajās dalībvalstīs - Lielbritānijā, Dānijā un Zviedrijā. Pirmajām divām valstīm ES līgums paredz izvēles tiesības attiecībā uz dalību EMS, bet Zviedrija pagaidām neizpilda visus pievienošanās kritērijus. Šīs ES dalībvalstis pagaidām turpina izmantot savas nacionālās valūtas.

Uz dalību EMS pretendē pārējās ES dalībvalstis: Čehija, Latvija, Lietuva, Polija, Ungārija, kā arī Bulgārija un Rumānija.

Uz sākumlapu