Institūcijas

Par eiro zonu vienoti dēvē tās ES valstis, kuras ir ieviesušas eiro. Par monetārās politikas īstenošanu eiro zonā kopš 1999. gada 1. janvāra atbild Eiropas Centrālā banka (ECB).

ECB ir pārnacionāla institūcija. Eiro zonas un ECB izveide bija pavērsiena punkts ilgajā un sarežģītajā Eiropas integrācijas procesā. Eiro zona pastāv kopš 1999. gada janvāra, kad ECB pārņēma atbildību par monetāro politiku no to 11 ES dalībvalstu centrālajām bankām, kuras sākotnēji ieviesa eiro bezskaidro naudu. Grieķija pievienojās eiro zonai 2001. gadā, Slovēnija - 2007. gadā, bet Kipra un Malta - 2008. gadā.

Eiropas Centrālo banku sistēma (ECBS) ietver ECB un visu ES dalībvalstu nacionālās centrālās bankas, neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav ieviesušas eiro.

Savukārt Eirosistēmu veido ECB un to valstu centrālās bankas, kuras ir ieviesušas eiro. Eirosistēma un ECBS paralēli pastāvēs tik ilgi, kamēr būs ES dalībvalstis, kuras atrodas ārpus eiro zonas.

Eirosistēmas galvenie uzdevumi:

īstenot ES monetāro politiku;
veikt valūtas maiņas operācijas;
turēt un pārvaldīt eiro zonas valstu oficiālās rezerves;
veicināt efektīvu maksājumu sistēmu darbību.

Vienotās monetārās politikas juridiskais pamats ir Eiropas Kopienas dibināšanas līgums un Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas statūti. Saskaņā ar statūtiem gan ECB, gan ECBS dibināšanas datums ir 1998. gada 1. jūnijs.

ECB tika izveidota kā Eirosistēmas un ECBS pamatelements. Tās galvenais uzdevums ir sadarbībā ar nacionālajām centrālajām bankām nodrošināt ECBS un Eirosistēmas uzdevumu izpildi.

ES dalībvalstu nacionālo centrālo banku (NCB) galvenie uzdevumi ir piedalīties ECB lēmumu pieņemšanā, realizēt un izskaidrot vienoto monetāro politiku, pildīt starpnieka lomu starp ECB un nacionālo ekonomiku, piedalīties ECBS ārvalstu rezervju pārvaldīšanā. NCB ir ECB kapitāla turētājas.

Vairāk par EMS monetāro politiku - Latvijas Bankas mājas lapā